Restorānā

Kādu sestdienas vakaru, neskatoties uz laika apstākļiem, restorānā „Pie Pētera” satikās trīs ārsti. Un pie galda sapulcējās tie, kuri jau iepriekš bija pazīstami. Dietologs, resns cūka, Tonnu smags, tieši tā! Vecais ārsts Aibolits, Viņš sēž polārlūša kažokā. Arī logopēds bija kopā ar viņiem, Viņš runāja ar lēkšanu, krampjveidīgi kustināja seju. Šie nelaimīgie ārsti Līdz rītam plēsa rīkles. Jautājums asāks par adatu, Kā viņiem izveidot slimnīcu, Tādu, lai Cilvēki plūstu pie viņiem kā viļņi. Uztura speciālists saka: „Nepieciešams grezns izskats, Lai pie mums nāktu stilīgi kungi. Jā, jā, jā! Mums nav vajadzīgi nabagi, Lai man pietiktu maizītei.” Logopēds viņam atbild: „Ieviesīsim ieejas biļeti. Ieejā uzstādīsim sejas kontroli, Kungi bez biksēm paliks ārā.” Nu, bet vecais Aibolits, Viņš jau tikko spēj sēdēt. Un kliedz, kas viņam aiz auss niezo: „Kas, atkal man būs jāiekāpj Govīm vēderā Un jāiztīra tām tārpi?!” Uztura speciālists apjuka, Logopēds kļuva piesardzīgs Un atbild veterinārārstam: "Es izārstēšu jebkuru! Vai nu govi, vai himēru, Iemācīšu lasīt Bodleru" "Brāli, tu esi varonis! Ierosinu — mums ar tevi Steidzami jāizdzer viskijs Un jāaiziet pēc angļu parauga, Kamēr vecais Aibolits Nu miris, nu guļ.” Logopēds paskatījās logā Nedaudz padomāja Un atbildēja draugam: „Jums ir taisnība, kāds gan iemesls Mums atvērt slimnīcu, Tur strādāt, nogurt. Vai es esmu veterinārārsta zirgs?!” Viņš izsaucās aiz dusmām. Aibolits uzreiz pamodās, Pamirkšķināja stikla aci, Sakrekšķēja un strauji piecēlās. Sakrekšķēja, izlaida gāzi un nokrita. „Miris savā dzīves pilnbriedā!” Teica logopēds. „Lūk, iemesls pieminēt, Mūs nevarēs pārmest, Ka neesam devušies uz darbu.” Kādu vakaru, sestdienā, Aizgāja divi ārsti. Kaut ko tur vēl murminādami, Ka viņiem nekas neizdevās. Nu, bet mēs droši atbildēsim: Mums tādi parazīti Nav vajadzīgi! Un tajā ir uzvara. Tas ir tikai stāsts, Bet tādi starp mums ir...