Biļete

Tas notika 5. numura tramvajā. Viņš mierīgi brauca uz Čeremušku, un konduktore, pieklājīgi ejot starp pasažieriem, izsniedza biļetes. Un tajā biļešu ruļļī savu izredzes brīdi gaidīja vislepnākais no visiem, jo bija „laimīgais”. Protams, tur bija arī citi „laimīgie” biļešu numuri, bet mūsu varonis uzskatīja sevi par augstāka līmeņa putnu nekā savi brāļi. Lieta ir tāda, ka viņa cipari veidojās tieši šādi: 010010. Šķiet, ka kas gan tur īpašs? Parasti cipari, kā uz parasta laimīgā biļetē. Taču gadās arī tādi kā 123321, 505505. Bet mūsu varonis domāja citādi — viņš skaidri saprata, ka nulle abās pusēs ir viņa ausis, divas vieninieki — vaigi, bet divas nulle vidū — acis. Un viņš ar to lepojās tik ļoti, ka pat nedaudz izspiedās no ruļļa pa visām malām. Tajā pašā tramvajā uz mājām brauca meitene Oļa. Viņas darba diena bija beigusies pāris stundas agrāk, un viņa nolēma nebraukt, kā parasti, ar taksometru, bet gan izbraukt ar tramvaju. Viņa aizdomājās, ar ko nodarbosies vakarā, ko lasīt pirms gulētiešanas, kad beidzot būs atvaļinājums, lai dotos uz siltām valstīm. Un tad sapņi izšķīdās kā pērlītes, un viņa satrūkās. — Meitene! — ar rupju balsi konduktore uzrunāja Oļu. — Jā? — Divi! Par braucienu. – Jā, jā, protams, – nomurmināja Oļa un pasniedza trīs piecu monētas. Konduktore pavirši iedeva viņai biļeti un devās tālāk, kā liels kuģis seklā upītē, atgrūžot visus. Oļa paskatījās uz biļeti un pasmaidīja: «Laimīga. Ak! Lai tikai patiešām uzgāztos laime. Es gan zinātu, kā ar to tikt galā.» Bet mūsu biļete nebija parasta. Ne tikai tāpēc, ka tā lepojās ar savām «ausīm», «vaigiem» un «acīm», bet arī tāpēc, ka spēja lasīt domas. Un, ja tai būtu rokas, tā tagad tās apmierināti berzētu, gaidot sagatavoto laimi. Oļa izkāpa galapunktā, vēlreiz paskatījās uz biļeti, lai pārliecinātos, ka tā patiešām ir «laimīga», rūpīgi ielika to kabatā un devās mājup. Un tad sākās laime. Vispirms kāds garāmbraucošs nekaunīgs autovadītājs aplaistīja Oļu no galvas līdz kājām, neuzņemdams parūpēties par to, lai apbrauktu peļķi, tieši pie mājas salūza papēdis, bet mājās vēl arī bija atslēgts karstais ūdens. — Lūk, tev tā laimīgā biļete, — murmināja Oļa, skatoties spogulī, — biju gudra meitene, bet tagad esmu slapja vista. Vai varbūt vajadzēja to apēst? Galu galā laimīgās biļetes taču ēd. Uz šo repliku biļete atbildēja vispretīgākajā veidā. No džinsu kabatas tā steidzīgi pārlīda pāri jostas siksnai, no turienes nokrita uz grīdas, pārvietojās zem priekšnama un tur paslēpās līdz labākiem laikiem. Oļa vēl ilgi mēģināja to meklēt, bet pēc tam pamāja ar roku un devās pagatavot kafiju. Vasara pagāja, kā vienmēr, nepamanīta, un sākās medus rudens. Laime tā arī nepieklauvēja pie durvīm, un Oļja nolēma pati to panākt. Viņa mainīja darbu un pat saņēma paaugstinājumu, pārkrāsoja matus, nomainīja garderobi, sāka skriet no rītiem un pārstāja ēst pēc sešiem vakarā, bet tikai trešdienās. Biļete to visu redzēja un arī pati dedzīgi gatavojās varoņdarba veikšanai. Un tad kādā oktobra rītā, kad Oļa gatavojās doties uz darbu, viņš izlīda no priekšnama, uzmanīgi uzrāpās uz čības un tālāk – uz džinsiem, un no turienes iekļuva aizmugurējā kabatā. Oļa, protams, neko nepamanīja un, uzvelkot lietusmēteli, izgāja no mājas. Vējš pūta dzeltenās lapas, peļķēs atspoguļojās saule. Oļa gāja un domāja, ka jau sen būtu laiks beigt dzīvot vientulībā, bet, protams, mums arī nav vajadzīgs pirmais gadījuma cilvēks. Biļete to dzirdēja un izlīda no kabatas. Viņš ar savām nulīšu acīm skatījās uz visām pusēm un sajuta, ka kaut kur tuvumā ir tas, ko Oļa bija vēlējusies. Un viņš to atrada. Savācis visas spēkus, mūsu varonis atspiedās, izlēca no kabatas un, iekļūstot vēja plūsmā, metās pretī jaunajam vīrietim, kurš gāja aiz Oļas. Ilgās treniņstundas pie ieejas nav bijušas veltīgas, un biļete trāpīja vīrietim tieši acī. Viņš satrūkās, paņēma biļeti rokās un uzsauca Oļai. — Meitene, atvainojiet par traucējumu. Šķiet, jūs pazaudējāt biļeti. Oļa pagriezās un sajuta, ka viņas sirds tūlīt izlēks no krūtīm un sāks dejot tieši ielas vidū. Viņa pārsteigumā mirkšķināja skropstas un nespēja izdvest ne vārda. — Vai ar jums viss kārtībā? — jauneklis piegāja klāt un pieskārās Oļai pie pleca. Atbildē viņa izplūda smaidā un bieži pamāja ar galvu. — Lūk, jūsu biļete. Mani sauc Saša. Es dzīvoju tepat blakus. Es jūs ieraudzīju jau pirms diviem gadiem un… pats nekad nebūtu piegājis klāt, bet lūk, šeit ir jūsu biļete. Vienkārši jūs man ļoti patīkat. Es pat… es nezinu jūsu vārdu. – Jajola! Oi… tas ir, es esmu Oļa. Nu, es esmu Oļa. Un Oļa nosarka. — Oļa… — atkārtoja jauneklis —, bet es esmu Saša. Ak, es jau to teicu, vai ne? Nu… Oļa, es tevi mīlu… Kopš tā paša dienas ir pagājuši daudzi gadi. Oļa un Saša joprojām ir kopā, viņiem aug meitiņa, viņi ir apceļojuši vissiltākās valstis, un katru vakaru, pie tases kafijas, viņi vienkārši skatās viens uz otru un smaida. Jo viņi nespēj saprast, kā viņš nevarēja saņemties vienkārši pieiet klāt un kā viņa nepamanīja viņu, kurš dzīvoja blakusmājā. Un tā, sadevušies rokās, viņi dažkārt sēž līdz pat rītam. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir laimīgi. Bet visa šī stāsta vaininieks karājas goda rāmī virs virtuves galda, groza acis kā nulles un prātā berzē rokas, jo viņam vēl ir dažas domas par šo pāri.