Papardes

Visuma pašā malā atrodas viena zvaigzne. Ja uz brīdi ļoti cieši aizvērs acis un pēkšņi tās atvērs, tad, kā stāsta, to var saskatīt. Bet cilvēki daudz ko runā, un tam parasti ir tikpat daudz nozīmes kā vārnu šķaudienam. Zvaigznes māsām bija savas planētas, bet dažām pat planētu pavadoņi. Savukārt mūsu zvaigzne bija viena pati. Vecākās zvaigznes bieži viņai pārmeta: „Tu jau vairs neesi meitene, laiks būtu iegūt vismaz vienu. Tas taču ir kauns un negods visuma mērogā! Zvaigzne bez nevienas planētas. Un tavi meteorīti arī ir kaut kādi vāji.” Zvaigzne izvairījās, atsaucās uz kosmiskajiem vējiem un izdomāja tūkstošiem attaisnojumu, taču tā arī dzīvoja viena pati. Godīgi sakot, viņai ļoti gribējās savu planētu, vai vēl labāk – pat divas. Zvaigžņu mūžs varbūt ir garš, bet tomēr nav bezgalīgs, un cik labi vecumdienās ir priecāties par savām ziedošajām planētām un dāvāt tām siltumu. Bet gaismas gadi lidoja, pūta kosmiskie vēji, taču nekas nemainījās. Un tad kādu dienu, kad visas māsas bija aizmidzušās, zvaigzne nolēma meklēt sev vismaz kādu nabadzīgu planētu. Viņa ilgi skatījās kosmosā valdošajā tumsā un pēkšņi kaut kas nedaudz uzmirdzēja tālumā. Uzplaiksnīja un pazuda. Un atkal. Zvaigzne sasprindzināja visu savu redzi un ieraudzīja cilvēku, kurš berza sērkociņu pret kārbu un mēģināja apgaismot sev ceļu. Tieši tajā brīdī uz Zemes pa nakts taigu virzījās jauns puisis. Viņš bija nolēmis par katru cenu atrast ziedošo papardes augu, bet galu galā tik daudz klīda apkārt, ka galīgi apmaldījās. Turklāt, kā par nelaimi, laiks bija apmācies, mākoņi pilnībā aizsedza debesis, un neko nevarēja redzēt. Kastītē bija palikušas tikai četras sērkociņas, bet kāda no tām jēga? Viņš jau bija gatavs zaudēt cerību un nogulties zem tuvākā koka, sakrustojis rokas uz krūtīm, kad pēkšņi ieraudzīja vāju gaismiņu priekšā. Jauneklis uzreiz atspieda sliktās domas un enerģiski devās uz gaismu, cenšoties nemirkšķināt acis, lai nepazaudētu cerību uz glābšanu. Jau pēc pusstundas taiga bija palikusi aiz muguras, un viņš stāvēja uz paugura. Paugura pakājē mirdzēja nemiegājošā pilsēta, izkaisīta ar lustru un naktslampiņu atspulgiem, bet debesīs caur mākoņiem spīdēja maza zvaigzne. Viņš novilka jaku, izklāja to uz zāles, apsēdās, uzsmēķēja pīpi un līdz pat rītausmai, neatraucoties, skatījās uz savu glābēju. Stāstīja viņai dažādus stāstus un pat lasīja paša sacerētus dzejoļus. Tikmēr Visuma malā iestājās kosmiskais rīts. Zvaigžņu māsas maigi izstiepjās, ķemmēja savus protuberancus un pārsteigti skatījās uz jaunāko. Tā spīd pārāk spoži. — Vai gaidām papildinājumu, māsīti? — jautāja vecākā. — Nē, — atbildēja zvaigzne, — es atradu kaut ko lielāku. — Lielāku par vienu planētu? Ak, jā, jaunākā! Pieņem mūsu apsveikumus! – Es neesmu atradusi planētu, – pasmaidīja zvaigzne, – es esmu atradusi cilvēku. – Kāpēc cilvēku? – pārsteigta jautāja vecākā māsa. – Ko tu ar viņu darīsi? Viņš taču ir cilvēks. Bet tu taču esi zvaigzne! Tev ir jāapgaismo planētas. Tev ir jā… – Man nekas nav jādara! – zvaigzne pielika punktu un nodzisa. Tieši tajā brīdī kaut kur uz Zemes uzplauka papardes. Nu, acīmredzot kādam ir svarīgi, lai planētas griežas ap viņu, bet citam pietiek ar to, ka tev ir savs cilvēks. To zināt un būt viņa dārgajai, ziedošajai papardītei.