Bet tu...

Bet tu dzēri portvīnu ar Undīnas graciozitāti, un kaislības siekalas tecēja pa krūtīm. Tavi vakardienas vīrieši, kas ienāca, ir nogaršoti, izspļauti, izžāvēti. Ej. Ej, uz jaunām triumfālām atsvešināšanām, Sērodama bezdievīgi akla kopulācijā. Nokāp no krusta un beidzies ar atdzimšanu, Un saplūsti kaislībā ar visu pasauli bez ierobežojumiem. Neizbaudījusi baudu, atgriezies kādu rītu rītausmā, Un es tevi pilnībā svētīšu ar saviem apskāvieniem. Pārmīlētājai un dzejniekam taču var piedzimt bērni. Es tevi mīlu tikpat akli kā agrāk. Nokāp pie manis ar apdegušu spārnu, Un es izlabošu katru tavu grumbu. Meitenes ķermenis bez trūkumiem vienmēr ir vilinājis vīrieti, Bet mums ar tevi... Nu, kāpēc par to runāt?